Antīka sudrabota mērces vai zupas karote ar medību suņa galvas detalizāciju (6755)

LV

Antīka sudrabota mērces karote ar medību suņa galvas motīvu

Izgatavošanas periods Karote darināta 19. gadsimta beigās, Belle Époque un historisma uzplaukuma periodā. Tā pārstāv izsmalcināto Eiropas medību un kabineta galda piederumu kultūru, kur katrs pasniegšanas rīks muižu un medību piļu ēdamzālēs kalpoja kā tematisks mākslas darbs, akcentējot saviesīgo pusdienu un medību trofeju svinēšanas estētiku.

Materiāls un dizains Priekšmets izgatavots no pamatīga, smaga metāla sakausējuma, kas klāts ar augstvērtīgu un blīvu sudrabojumu. Karotes dizains ir funkcionāls un reizē dekoratīvs — tai ir dziļš, gluds kauss ar izteiksmīgu, asimetriski izliektu snīpi, kas nodrošina ērtu un precīzu karstas zupas, buljona vai cepeša mērces uzliešanu, neizšļakstot šķidrumu uz galdauta. Slaidais kāts vidusdaļā pāriet elegantā, vītā reljefa posmā, bet tā augšdaļu noslēdz mākslinieciski izliets, ažūrs rokturis. Uz tā abpusēji, izcilā anatomiskā reālisma manierē, attēlota dzinējsuņa vai borzoi (kurtu) šķirnes medību suņa galva profila siluetā, ko papildina smalki izstrādāts medību simbols — ozollapu un zīļu vijums.

Pielietojums un stāvoklis Šī tipa tematiskie galda piederumi ir izcili un pamanāmi akcenti svētku galda servējumam, it īpaši medījumu un klasisko cepešu pasniegšanas reizēs. Tā lieliski papildina lielas porcelāna zupas terīnes vai sudrabotas mērces laiviņas. Karote ir lieliskā antīkā saglabātības stāvoklī — konstrukcija un kāts ir pilnībā stingri, taisni un bez liekumiem vai deformācijām. Sudrabotajai virsmai ir saglabājies patīkams, tīrs un cēls mirdzums ar dabisku vecuma patinu reljefa padziļinājumos, kas izceļ suņa spalvas un ozollapu faktūru, nesot patieso kolekcijas vērtību.

Laikmeta momentuzņēmums: Edvards Munks lēnām piegāja pie loga, kur vēsa pēcpusdienas gaisma slīdēja pār darbnīcas koka paneļiem. Telpas stūrī, blakus porcelāna terīnei, uztverot saules starus, laistījās slaids, sudrabots rīks, kura dziļi izliektais kauss un vītās līnijas meta maigus atspulgus uz tumšās galda virsmas. Viņš nepieskārās priekšmetam, vien vēroja, kā skulpturālā suņa galvas kontūra un ozollapu motīvi roktura galā pustumsā uztver pēdējos starus, it kā medību stāsts būtu apstājies šajā klusumā uz visiem laikiem. Sudraba vēsais gludums un materiāla siltais mirdzums ienesa salonā mājīgu gandarījumu, un šīs rāmās gaidas palika būduārā vēl ilgi pēc tam, kad jaukais pēcpusdienas spīdums pilnībā nodzisa.

RU