Rožkoka koka ķīniešu puķu postaments ar ažūru kokgriezumu (5625)

Rožkoka ķīniešu puķu postaments ar ažūru kokgriezumu

Šis elegantais ķīniešu postaments (chinese pedestal) ir izsmalcināts tradicionālās Āzijas mēbeļdarbniecības darbs, kurā blīvais, dziļi sarkanbrūnais rožkoks un meistarīgs ažūrs kokgriezums apvienojas slaidā, gracilā formā. Postaments reiz radīts, lai paceltu un izceltu kādu vērtīgu priekšmetu — porcelāna vāzi, bonsaju vai akmens skulptūru — un jau pati tā silueta līnija ir kā klusa cieņas izpausme pret to, kas uz tās stāvēs.

Izmēri: augstums 61 cm · platums 30 cm · virsma 23,5 cm.

Izgatavošanas periods 20. gadsimts, tradicionālā ķīniešu stilā. Šādi statīvi (jardinière stand) ir klasiska ķīniešu mēbeļdarbniecības forma, kas gadsimtiem maz mainījusies un ko augstu novērtē gan Āzijā, gan Rietumu kolekcionāri.

Konstrukcija un dekors Postaments balstās uz piecām eleganti izliektām, kanelētām kājām, kas augšgalā savienojas ar lobētu, ziedlapveida vidusdaļu un noslēdzas ar izrobotu, viļņotu cokola gredzenu. Kāju starpas aizpilda ažūrs kokgriezums ar stilizētām ruyi vērpetēm un vīnstīgu motīviem, kas izgriezti caurumotā tehnikā. Augšējā virsma ir lobēta, ziedlapveida, ar iegremdētu apaļu lauciņu vāzes vai trauka novietošanai. Apakšā postaments balstās uz noapaļotām kājiņām.

Materiāls Rožkoks (hongmu / blīvs tropu cietkoks) ar dabisku, dziļu pulējumu, kas izceļ koka tekstūru.

Stāvoklis Labs vecuma atbilstošs stāvoklis. Koks saglabājis siltu, dziļu spīdumu ar skaistu dabisko tekstūru. Vērojamas nelielas laika pēdas, kas raksturīgas autentiskam koka priekšmetam.

Pielietojums Dekoratīvs postaments porcelāna vāzei, augam, bonsajam, skulptūrai vai gaismeklim; vienlīdz skaisti noder kā akcents salonā, priekšnamā vai pie sienas interjerā ar austrumniecisku vai eklektisku noskaņu.

Japonisma laikmeta momentuzņēmums: Kolekcionārs Edmons de Gonkūrs (Edmond de Goncourt) bija atgriezies savā Otejas mājā ar jaunu ieguvumu — ķīniešu rožkoka statīvu, ko nupat bija atradis kādā pieblīvētā tirgotāja veikalā pie Senas. Viņš noslaucīja putekļus no ažūrā kokgriezuma ar kabatlakatiņu, un pirksti uz mirkli apstājās, sajūtot koka vēso, gandrīz dzīvo gludumu. Vakara gaisma pa logu krita slīpi, un caurumotās vērpetes meta uz sienas smalku ēnu rakstu, kas kustējās kā ūdens. Viņš uzlika uz statīva savu mīļāko zilbalto vāzi, pakāpās atpakaļ un nopūtās gandarījumā — Austrumi un Rietumi šajā vienā stūrī beidzot bija saraduši. Rīt viņš par to ierakstīs savā dienasgrāmatā; šovakar pietika tikai skatīties.