Misiņa un koka sienas skapītis ar dekoratīviem apkalumiem, renesanses atdzimšana (4081)

Izmēri:
KOMPLEKTS:
Aukstums: 33.5 cm
Platums: 24.5 cm

Misiņa un koka sienas skapītis ar dekoratīviem apkalumiem — renesanses atdzimšana

Šis neparastais misiņa un koka sienas skapītis (brass cabinet) ir izsmalcināta renesanses atdzimšanas garā darināta lieta, kurā mirdzošā misiņa fasāde un silti tonēts koks apvienojas mazā, taču iespaidīgā formā. Skapīša durvis klāj viscaur izstrādāts misiņa loksnes panelis ar dekoratīviem apkalumiem, kas atdarina senu kaltu dzelzs darbu — gandrīz kā miniatūra viduslaiku lādes vai sakristejas durvis.

Izgatavošanas periods 19. gadsimta beigas, Rietumeiropa. Forma un dekors atsaucas uz renesanses atdzimšanas (historisma) estētiku, kas 19. gadsimta beigās atdzīvināja viduslaiku un renesanses metālapstrādes formas.

Konstrukcija un dekors Skapīša priekšpusi pilnībā klāj misiņa loksne, ko greznā vērpetēs un ziedu rozetēs izgriezti, garie dekoratīvie apkalumi (pentures) — tie atdarina renesanses kaltu dzelzs eņģu plāksnes, kas reiz nostiprināja smagas durvis. Centrā novietota dekoratīva slēdzene ar lilijveida un vērpetes ornamentu. Durvis balstās uz misiņa eņģes. Korpusu veido silti tonēts koks ar misiņa apmali gar malām. Aizmugurē redzami montāžas caurumi, kas liecina par piestiprināšanu pie sienas. Plānais korpuss un dekoratīvā fasāde norāda, ka skapītis, visticamāk, kalpojis kā atslēgu vai mazu vērtslietu glabātava.

Materiāls Misiņš (loksnes fasāde un lieti apkalumi) un koks (korpuss); priekšmets ir izteikti smags.

Stāvoklis Labs vecuma atbilstošs stāvoklis. Misiņš uzrāda skaistu, daudzkrāsainu laika patinu ar varavīksnes mirdzumu, kas raksturīga senam misiņam. Koks saglabājis siltu toni; vērojamas nelielas laika pēdas. Apkalumi saglabājuši asu zīmējumu.

Pielietojums Dekoratīvs un funkcionāls sienas skapītis — piemērots atslēgām, maziem dārgumiem vai kā raksturpilns akcents priekšnamā, kabinetā vai interjerā ar vēsturisku noskaņu.

Belle Époque (Skaistā laikmeta) momentuzņēmums: Vecā mājkalpotāja, kas trīsdesmit gadus bija pārvaldījusi kāda Lionas zīda tirgotāja namu, katru vakaru pirms gulētiešanas pienāca pie sienas pie kāpnēm. Viņas pirksti, raupji no gadu darba, atrada pazīstamo misiņa slēdzeni tumsā vēl pirms sveces gaisma to sasniedza. Klikšķis — durvis pavērās, un iekšā mirdzēja rinda atslēgu, katra ar savu stāstu: pagrabs, sudraba skapis, mirušā kunga kabinets. Viņa uz mirkli aizkavējās, jo zināja katras atslēgas svaru un katras durvis, ko tā atvēra. Tad aizvēra skapīti, paņēma sveci un devās augšā, atstājot misiņu klusi mirdzam tumsā kā uzticamu sargu.