Ozolkoka sienas spogulis ar zeltītu dekoratīvo rāmi — Bīdermeijera stilā (Antique Oak Wall Mirror with Gilt Border in Bi

Augstums: 79,5 cm Platums: 69,5 cm

Ozolkoka sienas spogulis ar zeltītu dekoratīvo rāmi — Bīdermeijera stilā

Šis klasiskais taisnstūra sienas spogulis iemieso Bīdermeijera periodam raksturīgo rāmo eleganci un izsmalcināto materiālu kontrastu saspēli. Ārējais rāmis ir izgatavots no pamatīga ozolkoka, kura izteiksmīgā un dziļā koksnes tekstūra piešķir priekšmetam mājīgu pamatīgumu. Savukārt rāmja iekšējo daļu rotā grezna, zeltīta gipša (gesso) josla ar smalku, reljefu historisma stila ornamentu — ozollapu un zīļu vītnēm, kas simbolizē spēku un ilgmūžību. Ārējo malu noslēdz smalka zeltīta pērlīšu josla, radot izcili sabalansētu vizuālo rāmi dzidrajam spoguļstiklam.

Izgatavošanas periods Priekšmets ir autentisks 19. gadsimta vidus vai otrās puses dekoratīvās mākslas oriģināldarbs, kas radīts vēlīnā Bīdermeijera vai agrīnā historisma periodā, kad šāda mēroga un stila spoguļi rotāja turīgu pilsoņu un inteliģences namu salonus.

Retums un nozīme Šāda veida spoguļi, kur tīra koka pamatīgums tik harmoniski un gaumīgi sadzīvo ar smalku zeltījumu, ir augstvērtīgs interjera mantojums. Tas apliecina laiku, kad mēbeļu dizainā galvenā vērtība bija mērenība, kvalitāte un amatniecības precizitāte.

Pielietojums Pateicoties saviem universālajiem un kompaktajiem izmēriem, spogulis lieliski iederēsies virs neliela konsoles galdiņa vestibilā, eleganti papildinās kabineta interjeru vai kalpos kā izsmalcināts akcents viesistabā, vizuāli tverot telpas gaismu.

Stāvoklis Ļoti labā vēsturiskā stāvoklī ar minimālām, dabiskām laika pazīmēm. Ozolkoka rāmis ir stingrs un kopts, un uz zeltītajām detaļām ir saglabājusies izteiksmīga, autentiska patīna ar nelielu, dabisku krakelūru. Lietas stāvoklis pilnībā atspoguļots fotogrāfijās.

19. gadsimta otrās puses momentuzņēmums, Eduards Veidenbaums (Eduards Veidenbaums): Rudens mijkrēslis lēni gulst pār Baltijas lauku muižām un mācītājmuižu klusajiem saloniem, kur pie apaļajiem tējas galdiem sāk pulcēties jaunā, nemierīgā inteliģences paaudze. Tipogrāfiju mašīnas Rīgā un Tērbatā strādā līdz vēlam vakaram, pavairojot pirmos drosmīgos tulkojumus un zinātnes atziņas, kas kā kluss, bet neapturams pazemes ūdens sāk kustināt veco, šķietami dzelžaino kārtību. Telpās starp smagajiem grāmatu plauktiem un vaska svecēm jūtams pamatīgs, pilsonisks miers, tomēr katra saruna nes sevī jaunu, vēl neizteiktu domu strāvu.

Kādā rāmā, grāmatu pārpildītā kabinetā Eduards Veidenbaums (Eduards Veidenbaums) uz brīdi atraujas no tulkošanas, noliekot spalvaskātu blakus kūpošajai tējai. Viņa vērīgais, nedaudz ironiskais skatiens uzplaiksnī taisnstūra spoguļa dzidrajā stiklā, ko ierāmē siltais ozolkoks un tās zeltītās ozollapu vītnes, kurās silti mirguļo pēdējais sveces stars. Šī taisnā, stingrā forma pie sienas stāv kā nemainīgs un uzticams liecinieks stundām, kad jaunā dzeja un asās domas lauž ceļu cauri gadsimta nogurumam, meklējot jaunus, vēl neuzrakstītus apvāršņus.