Bronzas – Misiņa smēķēšanas statīvs ar pelnu trauku un sērkociņu turētāju, historisms (5796)

Misiņa smēķēšanas statīvs ar pelnu trauku un sērkociņu turētāju — Historicisms

Šis elegantais stāvošais misiņa smēķēšanas statīvs (smēķētāju statīvs) ir izsmalcināts gabals no Historicisma laikmeta, kas reiz bija daļa no džentlmeņa kabineta vai smēķēšanas telpas (fumoir) atmosfēras. Apaļa, ar rokām āmurēta misiņa virsma balstās uz slaidu, rievotu kātu, ar visiem nepieciešamajiem aksesuāriem vienuviet, lai smēķētājam viss būtu sasniedzams, nepieceļoties no krēsla.

Izmēri: augstums […] cm · diametrs […] cm.

Izgatavošanas periods 20. gadsimta sākums (ap 1900.–1930. g.), Rietumeiropa. Forma un dekorējumi atsaucas uz Historicisma un neorenesanses estētiku, savukārt tā funkcija — cigarešu un sērkociņu uzglabāšana — stingri datē to ar 20. gadsimta sākumu.

Konstrukcija un dekorējumi Apaļo augšējo virsmu ieskauj viļņota, ar rokām āmurēta mala, un pati virsma ir rotāta ar punktētu, “āmurētu” tekstūru un atvērtiem izgriezumiem. Tajā atrodas pelnu trauks ar cigarešu balstu, noslēdzams apaļš trauks (sērkociņiem vai tabakai), turētājs sērkociņu skrāpētājam un dekoratīvs, vijoles formas rokturis statīva pārnēsāšanai. Slidais kāts apakšā pāriet bagātīgi rotātā pamatnē, kas atgādina kokgriezumu, ar gliemežvāka formas rozeti un atvērtu renesanses arabesku frīzi, ko atbalsta trīs atšķirīgas ieskrūvējamas kājas.

Materiāls Misiņš (ar rokām āmurēta virsma un kāts) ar lietu misiņa/bronzas pamatni un kājām; tumša patina uz dekoratīvajām daļām.

Stāvoklis Labs stāvoklis atbilstoši vecumam. Misiņš saglabā siltu spīdumu ar dabisku laika gaitā izveidojušos patinu, īpaši uz ar rokām āmurētās virsmas un pamatnes. Nelielas nolietojuma pazīmes norāda uz tā autentisko vecumu.

Pielietojums Dekoratīvs un funkcionāls smēķēšanas statīvs, kas lieliski kalpo arī kā stilīgs sānu galds, augu statīvs vai dekoratīvs akcents interjerā ar vēsturisku raksturu.

Belle Époque momentuzņēmums: Aktrise Réjane pēc pirmā cēliena atgriezās savā grimētavā un nogrimusi krēslā, joprojām aizelsusies no lomas intensitātes. Viņa sniedzās pēc cigaretes, un misiņa statīvs klusi nodrebinājās, kad pelnu trauks pieskārās tā vāciņam. Skatītāju murmuļi un orķestra skaņošana ieplūda caur atvērtajām durvīm, bet šeit, šajā mazajā gaismas lokā, viss bija mierīgs — tikai dūmu smalks pavediens pacēlās gar āmurēto misiņu un izklīda griestos. Viņa uz brīdi aizvēra acis, atkal dzirdēja savu repliku prātā un zināja, ka nākamais cēliens būs vēl labāks. Zvans aicināja viņu uz skatuvi; viņa nodzēsa cigareti un piecēlās, atstājot statīvu klusi mirdzam pustumsā.