Dekors – Naisbusti viiniköynnösseppeleellä – terrakotta, jugend, Ranska/Italia, 1890–1910

Sievietes krūšutēls ar vīnogu vainagu — terrakota, Jūgendstils, Francija / Itālija, ap 1890–1910

Jūgendstila perioda mirklis: 1900. gada oktobrī Alfons Mucha atgriezās Parīzē pēc Pasaules izstādes apmeklējuma un apstājās pie avīžu kioska bulvārī. Viņš nopirka divus eksemplārus no La Plume, paslēpa tos zem rokas un devās tālāk — garām portāla fasādei, kur starp ornamentāliem zariem bija novietota terrakotas sievietes galva ar vīnogu vainagu, kādi šajā pilsētā bija redzami ik uz stūra. Viņš uz to nepaskatījās. Bet nedēļu vēlāk tieši šī seja parādījās viņa jaunajā skicē.

Šis sienas krūšutēls tika radīts Jūgendstila uzplaukuma laikā, kad dekoratīvā māksla atteicās no stingrajiem historicisma vārdnīcas principiem par labu dabas organismajai valodai. Sievietes seja, vīnogu ķekari, vīnogu lapas, brīvi plūstoši mati — kustības centrālie simboli, kas vienlīdz klātesoši Mucha plakātos, Kimenta zeltītajos audeklos un Rodēna marmora skulptūrās. Terrakota šajā laikmetā piedzīvoja renesansi: tās siltais oranžbrūnais tonis izsauca antīko Itāliju, zemi un pārpilnību.

Krūšutēls ir veidots kā sienas dekors uz ovālas terrakotas plāksnes, seja un pleci izvirzīti trīsdimensionāli. Vīnogu vainags un ziedu vītne norāda uz Bacchante vai Pomona ikonogrāfiju — sievietes figūra kā ražas un pārpilnības simbols. Virsmai ir daļēji nodilusi pelēkbalta kaļķu krāsa uz dabīgā terrakotas pamata, radot divu toņu tekstūras efektu, kas drīzāk ir uzskatāms par darba vizuālo identitāti, nevis bojājumu.

Nav ražotāja zīmoga — tipiski arhitektūras terrakotas ornamentiem, ko masveidā ražoja konkurējošās franču un itāļu darbnīcas. Modelēšanas kvalitāte liecina par profesionālu izgatavošanu, iespējams, kā daļu no lielāka arhitektūras ansambļa.

Priekšmeta stāvoklis ir pilnībā atspoguļots fotogrāfijās.

Augstums: ~43 cm. Platums: 29 cm. Dziļums: 27 cm.

Buste féminin à la couronne de vigne — terre cuite, Art Nouveau, France / Italie, vers 1890–1910

Instantané de l’époque Art Nouveau : En octobre 1900, Alphonse Mucha rentra à Paris après sa visite de l’Exposition universelle et s’arrêta à un kiosque à journaux sur le boulevard. Il acheta deux numéros de La Plume, les glissa sous le bras et continua — passant devant un portail dont l’ornementation accueillait une tête féminine en terre cuite couronnée de vigne, comme on en voit à chaque pas dans cette ville. Il ne la regarda pas. Mais une semaine plus tard, exactement ce visage apparaissait dans son nouveau croquis.

Ce buste mural fut créé au cœur de l’Art Nouveau, quand l’art abandonnait les formes rigides de l’Historicisme pour le langage organique de la nature. Visage féminin, grappes de raisin, feuilles de vigne, chevelure libre — symboles centraux du mouvement, présents aussi bien dans les affiches de Mucha que sur les toiles de Klimt. La terre cuite connaissait une renaissance en cette époque, son ton chaud évoquant l’Italie antique, la terre et l’abondance.

Le buste est conçu comme décoration murale sur une plaque ovale en terre cuite, le visage et les épaules se projetant en trois dimensions. L’iconographie — couronne de vigne, fleurs, ruban — renvoie à la Bacchante ou à Pomone, la femme comme symbole de la récolte. La surface porte un badigeon gris-blanc partiellement écaillé sur le fond naturel de terre cuite, créant un effet bichrome qui constitue l’identité visuelle de la pièce.

L’état de la pièce est entièrement reflété dans les photographies.