Liela izmēra ozolkoka sienas spogulis — Neo-Rokokko stilā (5461)

Augstums: 119 cm Platums: 91 cm

Liela izmēra ozolkoka sienas spogulis — Neo-Rokokko stilā

Šis iespaidīgais, smagais sienas spogulis ir izcils koktēlniecības mākslas paraugs, kura masīvais ozolkoka rāmis ir rotāts ar krāšņiem, dziļiem un plastiskiem kokgriezumiem. Rāmja dizainā dominē izteiksmīgas dabas formu un asimetrisku līniju spēles — rozaļas, plūstošas akanta lapas un vainagojošs kartušas motīvs augšdaļā, kas ir raksturīgas Neo-Rokokko estētikai. Ozola koksnes izteiksmīgā tekstūra un tumšā, dziļā patronējuma apdare piešķir priekšmetam monumentālu un cēlu vizuālo koptēlu.

Izgatavošanas periods Priekšmets ir autentisks 19. gadsimta otrās puses vai beigu dekoratīvās un lietišķās mākslas oriģināldarbs, kas tapis historisma periodā, iedzīvinot labākās Rokokko stila tradīcijas jaunā, daudz masīvākā un iespaidīgākā izpildījumā.

Retums un nozīme Šāda mēroga un saglabātības līmeņa spoguļi ar tik detalizētu un dziļu roku darba kokgriezumu ir reti sastopami. Tas kalpo kā spilgts liecinieks laika periodam, kad lielu muižu un pilsētas namu interjeros galvenā loma bija reprezentācijai un vizuālajai greznībai.

Pielietojums Pateicoties saviem lielajiem izmēriem, spogulis kļūs par jebkuras telpas centrālo asi. Tas lieliski izskatīsies virs masīvas konsoles, kamīna vai plašā zālē, vizuāli paplašinot telpu un piešķirot tai vēsturisku pamatīgumu.

Stāvoklis Loti labā un autentiskā vizuālā un tehniskā stāvoklī ar minimālām, dabiskām laika pazīmēm, kas tikai apliecina tā vēsturisko izcelsmi. Kokgriezumi ir pilnībā saglabāti un stingri. Lietas stāvoklis pilnībā atspoguļots fotogrāfijās.

19. gadsimta beigu momentuzņēmums, Vilhelms Purvītis (Vilhelms Purvītis): Rudens pusē Baltijas pilsētās un muižās jūtama steidzīga un reizē rāma rosība — tikko dibinātajās mākslas biedrībās un izstāžu zālēs no Rīgas līdz pat Tērbatai sāk viļņot jaunas, drosmīgas vēsmas. Sabiedrība sāk pagriezties pret savu zemi, tās skaudro dabu un nacionālo identitāti, kamēr veco muižu salonu smagajās ozolkoka mēbelēs un greznajos rāmjos joprojām spoguļojas aizejošā gadsimta konservatīvais miers. Tas ir laiks, kad vecā pasaule un jaunā mākslas elpa pastāv līdzās, viena otru nemaz netraucējot.

Savā darbnīcā, kur gaiss smaržo pēc taukainām eļļas krāsām un svaiga terpentīna, Vilhelms Purvītis (Vilhelms Purvītis) uz mirkli noliek otas, lai vērīgi ieskatītos lielajā, smagajā spogulī pie sienas. Tā greznajā, vijīgajā ozolkoka rāmī, starp tumšajiem akanta lapu kokgriezumiem, uzplaiksnī vārgā loga gaisma un nepabeigtā audekla skice — tur saskatāms pirmais dzimtenes pavasara sniega un bērzu silueta motīvs. Šis majestātiskais spogulis telpā stāv kā tilts starp gadsimtu griežiem, savā dziļajā, dzidrajā stiklā tverot mirkli, kad klasiskā telpas greznība kļūst par fonu jaunas, nacionālas mākslas dzimšanai.