Eleganta koka vitrīna ar bronzas detaļām — vēlā historisma (neoklasicisma) stilā, (2000)

Izmēri aptuveni: Augstums — 1,32 m Platums — 67 cm Dziļums — 29 cm

Eleganta koka vitrīna ar bronzas detaļām — vēlā historisma (neoklasicisma) stilā

Šī elegantā, maza izmēra un izteikti proporcionālā koka vitrīna (antique wooden display cabinet with bronze mounts) ir izsmalcināts 19. gadsimta nogales Eiropas mēbeļmākslas paraugs. Skapja korpuss ir ieturēts rāmā un atturīgā vēlā historisma stilā, kas tieši interpretē akadēmiskā neoklasicisma un franču klasiskā dizajna labākās tradīcijas. Vitrīnas fasādi rotā liektas formas stikla durvis un sānu logi, kas nodrošina nevainojamu gaismas piekļuvi eksponētajiem priekšmetiem. Korpuss ir izgatavots no cēlkoka ar izteiksmīgu tekstūru, ko lejasdaļā papildina krāšņi intarsijas rāmji. Centrālajā medaljonā ar augstāko precizitāti iestrādāts klasisks muzikālais un dabas motīvs — liras vai mandolīnas siluets kombinācijā ar medību ragu, dārza ziediem un vijīgām lentēm.

Īpašu salonu kultūras greznību vitrīnai piešķir smalkie un apzeltītie bronzas ormulu lējumi — dekoratīvās joslas, akantu lapu stūru aplikācijas un reljefie elementi uz izliektajām kājiņām. Vitrīnas iekšpuse ir aprīkota ar izturīgu stikla plauktu, bet tās apakšējā pamatne ir izklāta ar greznu, vēsturisku rozā-sarkanā toņa damasta audumu, kura smalkie raksti kalpo kā karalisks fons antīka porcelāna, kristāla vai sudraba kolekciju eksponēšanai. Šāda tipa nelielas, elitāras vitrīnas-skapīši (vitrine) Eiropas un cariskās Krievijas impērijas augstākajās aprindās bija neatņemama pieņemšanas salonu un bibliotēku interjera sastāvdaļa, demonstrējot nama saimnieku inteliģenci un augsto sociālo statusu.

Izgatavošanas periods Datējama ar 19. gadsimta beigām, aptuveni 1880.–1890. gadiem, kad Eiropas (īpaši Francijas) vadošajās mēbeļu galdniecībās valdīja liels pieprasījums pēc smalkām, mobilām un tehniski perfektām intarsēta koka un bronzas vitrīnām privātajām kolekcijām.

Ražotājs / paraksts / zīmogs Priekšmets ir izcils, augstākās klases privātās mēbeļu un mākslas amatniecības darbnīcas roku darbs. Uz koka konstrukciju salaidumiem nav industriālu zīmogu, kas ir pilnīgi raksturīgi tā laika ekskluzīvajām un unikālajām pasūtījuma mēbelēm, kuras tika izgatavotas nelielās tirāžās vai vienā eksemplārā.

Retums un nozīme Vitrīnas galvenā vērtība ir tās kompaktais, nišas izmērs apvienojumā ar liektā stikla konstrukciju un neskarto intarsijas medaljonu. Šāda veida trauslas salona mēbeles laika gaitā bieži tikušas neatgriezeniski bojātas vai zaudējušas oriģinālos stiklus un bronzas aplikācijas, tādēļ pilnībā autentisks eksemplārs ir vērtīgs kolekcijas papildinājums.

Pielietojums Vitrīna ir perfekti piemērota antīka porcelāna figūriņu, dārgu kristāla trauku, sudraba miniatūru vai vēsturisku pulksteņu eksponēšanai. Pateicoties maza mēroga proporcijām un elegantajām neoklasicisma līnijām, tā lieliski iederas kā galvenais vizuālais akcents priekšnamā, salonā vai vīriešu kabinetā blakus kamīnam.

Stāvoklis Lielisks antikārais stāvoklis. Koka karkass un kājas ir pilnīgi stingras un stabilas. Intarsijas medaljons un apzeltītie bronzas elementi ir saglabājušies teicamā kvalitātībā, ar dabisku laika patinas mirdzumu. Stikla plaukts un liektā fasāde ir vesela, bez plaisām. Lietas stāvoklis pilnībā atspoguļots fotogrāfijās.

Neoklasicisma laikmeta momentuzņēmums: Slavenais Pēterburgas Marijas teātra baletmeistars un horeogrāfs Mariuss Petipā (Marius Petipa) vēlā vakara stundā pārnāk savā Varšavas nama kabinetā pēc ilga un saspringta jaunā uzveduma mēģinājuma. Istabas stūrī blakus dārgam misiņa puķu statīvam paceļas elegantā, kompaktā koka vitrīna, kuras pulētā virsma un zeltītie bronzas rokturi silti atstaro pēdējos sveču gaismas uzplaiksnījumus. Viņa pagurušie, slaidie pirksti klusi pagriež mazo atslēgu, un, durvīm viegli atveroties, liektā stikla fasādē un uz rozā damasta pamatnes fona iemirdzas trauslo sudraba dārgumu un dāvināto miniatūru silueti. Šis smalkais Eiropas meistaru darinājums, kura intarsētais muzikālais medaljons ar liru tik ļoti sasaucas ar mākslinieka mūža aicinājumu, ienes telpā negaidītu vizuālu substanci un mājas siltumu. Klusas, tikko pierakstītu dejas soļu pārdomas pārņem viņa prātu, kamēr skatiens uz mirkli kavējas pie bronzas akantu vijumiem, kas glabā sevī aizgājušo gadsimtu cēlo eleganci.