Antīkas Luija XV stila zeltīta misiņa Bra sienas lampas, pāris (6699)

LV

Augstums — 28 cm Platums — 30 cm

Luija XV stila zeltīta misiņa Bra sienas lampas

Izgatavošanas periods Lampu pāris darināts 19. gadsimta beigās, historisma un Belle Époque (Skaistā laikmeta) periodā. Tas veidots franču neoklasicisma un Luija XV stila estētikā, kas šajā laikmetā piedzīvoja jaunu uzplaukumu Eiropas namos, apvienojot klasisko piļu krāšņumu ar jaunajām gadsimta mijas tehnoloģijām — mājas elektrifikāciju, kurā vēsturiskie svečturi tika transformēti par elegantiem elektriskajiem gaismekļiem.

Materiāls un dizains Priekšmeti ir pamatīgi un augstvērtīgi lietišķās mākslas lējumi no misiņa vai bronzas, kas klāti ar cēlu zelta krāsas toni. Katrai lampai ir izteiksmīga, vertikāli orientēta sienas plāksne, ko augšdaļā vainago grezns akanta lapu un gliemežvāku reljefs, bet centrālo asi pasvītro taisnas, arhitektoniskas rievas. No pamatnes simetriski izvijas divi eleganti izliekti, ažūri S formas zari. Tie noslēdzas ar platām, viļņotām pilienu paplātēm un tām pieskaņotām patronu ligzdām, kuras klāj dekoratīvas, bēšas sveču imitācijas ar vēsturisku tecināta vaska reljefu. Aizmugurē saglabājusies autentiskā, dobā konstrukcija ar montāžas caurumiem stiprināšanai un vadu izvadiem, apliecinot priekšmetu tehnisko substanci.

Pielietojums un stāvoklis Šāds saskanīgs antique brass wall sconces pair komplekts ir izcils interjera elements klasiska salona, priekšnama vai guļamistabas iekārtojumam, īpaši abpus lielam sienas spogulim, gleznai vai virs konsoles galda, ienesot telpā maigu un mājīgu gaismas spēli. Lampas ir teicamā un pilnībā funkcionālā antīkā saglabātības stāvoklī. Misiņa rāmji un izlocītie zari ir pilnībā stingri un stabili. Zeltītajai virsmai ir saglabājies patīkams, silts mirdzums ar dabisku vecuma patinu reljefa padziļinājumos, kas izceļ katru lējuma niansi. Elektroinstalācija fonā ir sagatavota pieslēgšanai, uzturot priekšmetu patieso vērtību.

Laikmeta momentuzņēmums: Pols Valerī lēnām piegāja pie loga, kur pēcpusdienas gaisma slīdēja pār lasāmistabas zīda tapetēm un mēbelēm. Istabas stūrī, abpus lielajam spogulim, klusēja divas zeltītas un masīvas formas, kuru misiņa reljefajos lokos un akanta lapu skaldnēs dega sastingstot uzgrieztie pēcpusdienas stari. Viņš nepieskārās priekšmetiem, vien vēroja, kā divi izliektie zari un sveču imitācijas pustumsā spoguļo telpas klusumu, it kā gaismas gars šajā būduārā būtu apstājies līdz ar pēdējo uzrakstīto dzejas rindu. Metāla virsmas vēsais smagums un materiāla siltais mirdzums ienesa salonā mājīgu gandarījumu, un šīs rāmās gaidas palika telpā vēl ilgi pēc tam, kad jaukais pēcpusdienas spīdums pilnībā nodzisa.

RU