Ekskluzīvs liela izmēra antīks misiņa parādes galda komplekts — tintnīca (antique brass inkstand) (4410)

Ekskluzīvs liela izmēra antīks misiņa parādes galda komplekts — tintnīca (antique brass inkstand)

Kancelejas etiķetes varenība un 19. gadsimta nogales monumentālais metālliešanas vēriens satiekas šajā iespaidīgā izmēra un neparasti smagajā parādes galda komplektā. Šī tintnīca ir reāls dārgums un rets eksponāts, kas savu iespaidīgo proporciju dēļ bija paredzēts tikai pašu augstāko amatpersonu, guberņas muižnieku, lieltirgotāju vai vadošo pilsētas arhitektu rakstāmgaldiem. Priekšmeta vizuālo tēlu nosaka krāšņa un detalizēta historisma (neobaroka) stilistika. Masīvās pamatnes perimetru un divu simetrisko, kvadrātveida tintnīcu vākus rotā filigrāni veidots, ažūrs caurviju lapu ornaments ar akanta motīviem. Kompozīcijas pašā sirdī — starp abiem gaismu un ēnu spēlē mirdzošajiem tintes traukiem — ir iestrādāts grezns heraldiskais vairogs, ko ieskauj divi spārnoti mistiski radījumi (grifi vai nimfas), uzsverot lietas cēlo un reprezentatīvo raksturu.

Izgatavošanas periods 19. gadsimta pēdējā ceturksne, aptuveni 1880.–1895. gads. Šis bija laiks, kad Baltijas guberņu centros un strauji plaukstošajā Rīgas un Libavas industriālajā vidē valdīja pieprasījums pēc smagiem, pamanāmiem un reprezentatīviem interjera priekšmetiem, kas jau no pirmā acu uzmetiena skaidri demonstrēja saimnieka varu, gaumi un globālo domāšanu.

Ražotājs / paraksts / zīmogs Konstrukcijas varenība, skrupulozais detaļu slīpējums un aizmugurējās pamatnes tehnisko skrūvju un mazo kājiņu izpildījums nepārprotami norāda uz vadošo Vācijas vai Francijas māksliniecisko metāllietuvju meistardarbu. Šāda mēroga un sarežģītības galda garnitūras tika izgatavotas nelielās tirgus sērijās pēc speciāliem katalogu pasūtījumiem un bija pieejamas tikai elitārākajās impērijas tirdzniecības pasāžās.

Retums un nozīme Tintnīcas lielākā vērtība ir tās izcilā un pilnīgā komplektācija. Ikdienā intensīvi lietojot, šādiem masīviem kancelejas priekšmetiem gadsimtu gaitā visbiežāk tika salauzti vāku eņģu mehānismi, pazaudēti sānu rokturi vai cietas iekšējās detaļas. Šis eksemplārs ir saglabājies absolūti neskarts un nevainojams — pat abos nodalījumos joprojām ir atrodami oriģinālie baltie keramikas/stikla tintes trauciņi, kas ir milzīga kolekcijas veiksme.

Pielietojums Šis izsmalcinātais komplekts ir gatavs ieņemt centrālo vietu uz masīva koka rakstāmgalda, vēsturiskā sekretāra vai antīkas konsoles bibliotēkas un darba kabineta zonā. Tas kalpos kā patstāvīga, apbrīnu raisoša mākslas dominante, kas acumirklī piepilda telpu ar vēsturisku dziļumu un vīrišķīgu pamatīgumu.

Stāvoklis Priekšmets ir izcilā antīkā stāvoklī. Misiņa sakausējuma korpuss un asie sānu rokturi ir pilnīgi stabili, bez plaisām vai metāla noguruma pazīmēm. Virsma ir saglabājusi dabisko laika gaitu — cēlu, kontrastainu patinu ar tumšākiem ēnojumiem reljefa dziļumos, kas nav mākslīgi pulēti, lai maksimāli saudzētu lietas autentiskumu. Abi eņģu vāki veras brīvi un stingri. Lietas stāvoklis pilnībā atspoguļots fotogrāfijās.

Laikmeta momentuzņēmums, pilsētas galvenais arhitekts Makss Pauls Berči (Bertschy): Pilsētas galvenā arhitekta Berči plašajā darba kabinetā valda vēls vakara klusums, ko mīkstina tikai dokumentu mapju šalkoņa un gāzes degļu klusā dūkšana. Pie lielā, tumšā ozolkoka galda, kas nokrauts ar jaunā Libavas teātra un sabiedrisko namu fasāžu rasējumiem, sēž pats meistars, uzmanīgi pārlasot nupat sagatavoto ziņojumu pilsētas domei. Viņa skatiens uz mirkli apstājas galda centrā, kur starp grāmatām un lineāliem majestātiski mirdz nupat no Vācijas saņemtais, neparasti smagais un liela izmēra misiņa parādes galda komplekts. Saules pēdējie stari laužas caur augsto logu, izgaismojot ažūros akanta lapu vijumus un liekot gandrīz dzīvi iemirdzēties heraldiskajam vairogam starp abām tintnīcām.

Berči klusi pasmaida, atverot labās puses tintnīcas smago eņģes vāku, kur baltajā keramikas trauciņā tumšo svaiga tēja vai tinte, un iemērc tajā savu jauno tērauda spalvaskātu. Viņam šis priekšmets nav vienkārši darba rīks, bet gan īsts eiropeiskās kultūras un akadēmiskā vēriena simbols — pierādījums tam, ka šeit, Kurzemes piekrastes sirdī, inženieri un arhitekti nedomā lokāli, bet gan rada jaunu, globālu un vizionāru pilsētas seju, kur pat vienam zeltītam metāla lējumam uz rakstāmgalda ir jābūt ar piļu interjeru cienīgu varenību. Ārā aiz loga, pāri kanālam, sāk nolaisties pirmā krēsla, bet šeit laiks šķiet koncentrējies vienā izsvērtā un cēlā mākslas mirklī.

Anttiikki Messinkinen Mustepullo-sarja kahdella säiliöllä — Uusbarokki / Kirjoitustarpeisto (antique brass inkstand)

Myöhäishistorismin monumentaalinen metallivalutaito ja herrasmiesmäinen kynäilykulttuuri kohtaavat tässä poikkeuksellisen suuressa ja painavassa messinkisessä paratiisikirjoituslaitteessa. Valtavien mittasuhteidensa vuoksi tämä upea kokonaisuus oli tarkoitettu vain korkeimpien virkamiesten, suurtuottajien tai kaupunginarkkitehtien massiivisille työpöydille. Valokuvissa näkyvä uusbarokkinen muotokieli toistuu upeasti: painava, pitsimäisesti avoin alusta ja kahden neliömäisen mustesäiliön saranalliset kannet on valettu täyteen akantuksenlehtiä ja rokaijeja. Komposition keskiössä on heraldinen vaakuna siivekkäiden taruolentojen syleilyssä.

Valmistettu noin 1880–1895, kirjoitussarja ilmentää Riian ja Libavan teollisen kukoistuksen kultakautta. Tämän keräilykohteen suurin arvo piilee sen täydellisessä alkuperäiskunnossa: massiiviset sivukahvat ovat tallella, saranakannet sulkeutuvat tiiviisti ja säiliöiden sisällä ovat yhä tallella alkuperäiset valkoiset keraamiset mustekupit, mikä on erittäin harvinaista. Messingissä on upea, koskematon tumma patina kohokuvioiden syvissä osissa. Valaisematon arvokkuus takaa, että tämä sarja hallitsee mitä tahansa klassista kabinettia. Tuotteen kunto näkyy täydellisesti valokuvissa.

Historismin aikakauden tuokiokuva, arkkitehti Max Paul Berči (Bertschy): Libavan kaupunginarkkitehti Berčin laajassa työhuoneessa vallitsee myöhäisillan hiljaisuus, jota rikkoo vain asiakirjojen kahina ja kaasulamppujen tasainen humina. Suuren, tumman tammipöydän ääressä, joka on täynnä uuden teatteritalon julkisivupiirustuksia, istuu mestari itse viimeistelemässä raporttiaan kaupunginvaltuustolle. Hänen katseensa pysähtyy hetkeksi pöydän keskelle, missä kirjojen ja viivaimien välissä kohoaa majesteettisesti Saksasta vastasaapunut, poikkeuksellisen raskas messinkinen paratiisikirjoitussarja. Syysauringon viimeiset säteet siivilöityvät korkeista ikkunoista, osuvat akantuksenlehden muotoisiin pitsivaluihin ja saavat kahden mustesäiliön välissä olevan heraldisen vaakunan loistamaan lämpimästi.

Berči hymyilee itsekseen avatessaan oikeanpuoleisen säiliön raskaan saranakannen, jonka valkoisessa keraamisessa kupissa tuore muste kimmeltää, ja kastaa siihen terässulkansa. Hänelle tämä upea sarja ei ole pelkkä kirjoitusväline, vaan eurooppalaisen akateemisen laajuuden symboli — elävä todiste siitä, että täällä Kuurinmaan kuvernementissa visionäärit luovat kaupungilleen mannermaisen ilmeen, jossa jopa työpöydän pronssiesineellä on palatsimainen arvovalta. Ulkona hämärtää jo kanavan varrella, mutta täällä työhuoneessa aika pysähtyy tämän jalon metalliteoksen ympärille.